Scan barcode
A review by ievastrazdina
Atelpa by Primo Levi
5.0
Primo Levi ir viens no vairāk tulkotajiem 20.gs. ebreju izcelsmes itāļu autoriem. “Atelpa” ir vienīgais viņa latviski tulkotais darbs un vēsta par to, kas lasītājiem zināms mazāk - proti, kas notiek pēc izdzīvošanas nāves nometnēs.
Grāmata Atelpa sākas ar brīdi, kad Būnas nometni, bēgot, pametuši vācieši un tajā savā vaļā pamesti ap 800 slimu ieslodzīto nomirt necilvēcīgos apstākļos. 700 no atstātajiem nesagaida atbrīvotājus, taču Levi, lai gan novārdzis un slims - izdzīvo un ir viens no saujiņas, ko pārved uz Aušvicas nometni, kur krievi uztur pie dzīvības bijušos ieslodzītos. Levi tāpat kā citi izdzīvojušie cer, ka tūliņ atgriezīsies mājās, taču viņš nezin, ka būs jāpaiet vairāk kā pus gadam, līdz izmetot pamatīgu loku caur Eiropu, viņš varēs atgriezties.
No nometnes atbrīvots 1945.g. 27.janvārī, bet mājās Turīnā atgriezās 1945.g. 19.oktobrī.
Grāmatā lasītājam netiek uzvelts smagums un ciešanas. Jā, bezspēcība un bezcerība gan jūtama, tomēr vairāk grāmata ir piedzīvojums par atgriešanos mājās, kur Levi satiek un zaudē draugus un skolotājus, trāpīgi novēro tautu atšķirības, kas, joprojām saskatāmas dažādu tautu vaibstos, turklāt tas tiek pasniegts ar sarkastisku un patumšu humoru.
“Krievi bija uztādījuši ceļazīmes, kuras tik savādi kontrastēja ar tām spožajām, standartizēti precīzajām vācu ceļa zīmēm [...] šie bija rupji neēvelēti dēļi, uz kuriem kāda roka ar piķi bija uzvilkusi nevienādus un greizus kirlicas burtus [...] Čenstohova, pareizāk “Čenstoh” un “ova”, jo šis vārds bija par garu, tāpēc beigas bija uzrakstītas uz otra, mazāka, zemāk pienaglota dēlīša”
Bet, kas īsti ir “Atelpa” - tas ir šis ceļojums - svaiga gaisa malks starp izdzīvošanu Aušvicā un to kam nāksies stāties pretim, atgriežoties mājās.
Zīmīgi par Levi izteicies Elī Vīzels (grāmatas “Nakts” autors, ko nesen lasīju)- Levi gāja bojā Aušvicas nāves nometnē 1987. gada 11. aprīlī, ar četrdesmit gadu novēlojumu. Levi nāvi atzina par pašnāvību (Levi pārkrita pār savas mājas trepju margām). Levi cieta no smagas depresijas.
“Karš nebeidzas nekad”
Grāmata Atelpa sākas ar brīdi, kad Būnas nometni, bēgot, pametuši vācieši un tajā savā vaļā pamesti ap 800 slimu ieslodzīto nomirt necilvēcīgos apstākļos. 700 no atstātajiem nesagaida atbrīvotājus, taču Levi, lai gan novārdzis un slims - izdzīvo un ir viens no saujiņas, ko pārved uz Aušvicas nometni, kur krievi uztur pie dzīvības bijušos ieslodzītos. Levi tāpat kā citi izdzīvojušie cer, ka tūliņ atgriezīsies mājās, taču viņš nezin, ka būs jāpaiet vairāk kā pus gadam, līdz izmetot pamatīgu loku caur Eiropu, viņš varēs atgriezties.
No nometnes atbrīvots 1945.g. 27.janvārī, bet mājās Turīnā atgriezās 1945.g. 19.oktobrī.
Grāmatā lasītājam netiek uzvelts smagums un ciešanas. Jā, bezspēcība un bezcerība gan jūtama, tomēr vairāk grāmata ir piedzīvojums par atgriešanos mājās, kur Levi satiek un zaudē draugus un skolotājus, trāpīgi novēro tautu atšķirības, kas, joprojām saskatāmas dažādu tautu vaibstos, turklāt tas tiek pasniegts ar sarkastisku un patumšu humoru.
“Krievi bija uztādījuši ceļazīmes, kuras tik savādi kontrastēja ar tām spožajām, standartizēti precīzajām vācu ceļa zīmēm [...] šie bija rupji neēvelēti dēļi, uz kuriem kāda roka ar piķi bija uzvilkusi nevienādus un greizus kirlicas burtus [...] Čenstohova, pareizāk “Čenstoh” un “ova”, jo šis vārds bija par garu, tāpēc beigas bija uzrakstītas uz otra, mazāka, zemāk pienaglota dēlīša”
Bet, kas īsti ir “Atelpa” - tas ir šis ceļojums - svaiga gaisa malks starp izdzīvošanu Aušvicā un to kam nāksies stāties pretim, atgriežoties mājās.
Zīmīgi par Levi izteicies Elī Vīzels (grāmatas “Nakts” autors, ko nesen lasīju)- Levi gāja bojā Aušvicas nāves nometnē 1987. gada 11. aprīlī, ar četrdesmit gadu novēlojumu. Levi nāvi atzina par pašnāvību (Levi pārkrita pār savas mājas trepju margām). Levi cieta no smagas depresijas.
“Karš nebeidzas nekad”