A review by tvert_mirkli
Sibīrijas haiku by Jurga Vilė

5.0

“Man rādās dvēselītes. Tās redzam tikai mēs ar Daļu. Varbūt arī citi redz, tikai nesaka. Dvēselītes vienmēr ir mums blakus. Kā viegls vējiņš.”

Šis tiešām ir īpašs stāsts par Sibīriju, jo pasniegts savādāk, jo tu redzi vairāk nekā iepriekš lasītās grāmatās, tu sajūti spilgtāk, jo bērna emocijas ir patiesas un naivas, tu jūti līdzi un izdzīvo šo stāstu ar puisēnu vārdā Aļģis, kuram līdzīgi kā tūkstošiem citu lietuviešu nācās doties lopu vagonos uz Sibīriju. Grāmatas formāts un stils pārsteidz, bildes nobur, bet stāsts liek ļauties ceļojumam bērnībā, kas bija tik skaudra un nežēlīga, bet tā bija viņu BĒRNĪBA un tik patīkami sajust šo bērnības vienkāršumu un vieglumu tēmā, kas nekad nebūs viegli un bez sāpēm uztverama.

Es zinu, ka pēc pāris gadiem šo grāmatu pārlasīšu, lai par tās sajūtām runātu ar saviem bērniem, kuriem noteikti būs savs viedoklis un jautājumi… Bet tagad… Tagad es ļāvos šai grāmatai un man tā ļoti patika…

Du-dun vilciens.
Dur krūtīs.
Tā paaudzes atmiņa, kas sirdī smeldz.